Telefona gaisma, kas pārkārtoja vakaru

[christophermorrm]

Nekad nebiju domājis, ka manu vakaru pārkārtos kāda telefona notifikācija. Visparastākā otrdiena, pulksten deviņi vakarā, es sēžu, mēģinu saprast, kāpēc mans dators tik ļoti karst, un tad atskan pīkstiens. Reklāma. Kaut kāda tiešsaistes spēle, kurā, kā viņi solīja, var laimēt ""dzīvi mainošas balvas"". Parasti es šādas lietas ignorēju, bet tajā vakarā man bija garlaicīgi līdz nāvei. Dators joprojām karst, darbs līdz kaklam, ārā lietus. Kāpēc gan ne?

Sāku ar mazumiņu. Ieliku desmit eiro, tāda summa, ko nebūtu žēl pazaudēt, un sāku griezt kaut kādu slotu. Nav jau ko slēpt, sākumā bija tikai tukšums. Ekrānā griežas simboli, skan mūzika, bet tu saproti, ka tā ir tikai mašīna, bez dvēseles. Taču pēc pusstundas kaut kas notika. Es dabūju nelielu kombināciju, kādi piecdesmit eiro lielāki par iemaksāto. Smieklīgi, bet tieši tajā brīdī es sapratu, ka tā nav tikai naudas pelnīšana. Tā ir ķekavas loterija — tāda, kurā izloze ir pilnīgi nejauša, un tu nevari iespaidot rezultātu, bet tomēr kaut kā gribi vēl.

Protams, es vēl neaizgāju gulēt. Atceros, kā es atslējos krēslā un nodomāju — varbūt man vienkārši paveicās. Bet kāda velna pēc lai nepaveicas vēl? Tajā naktī es vairs neieliku naudu, tikai skatījos tiešraides un lasīju noteikumus. Man šķita aizraujoši, ka algoritmi un matemātika var radīt tādu emocionālu viļņojumu. Nākamajā dienā darbā es savam kolēģim atstāstīju šo piedzīvojumu, un viņš iesmējās: ""Tu taču saproti, ka viņi vienmēr uzvar?"" Jā, to es sapratu. Bet tā nav vienīgā lieta, ko sapratu.

Nākamās pāris nedēļas es atgriezos pie šīs nodarbes regulāri, bet ne katru dienu. Dažreiz tikai piektdienās, kad gribēju atslēgties no darba. Nekad neliku lielas summas, desmit, divdesmit eiro. Reizēm uzvarēju, biežāk — nē. Bet man ļoti patika tā sajūta, kad Tu sēdi un domā: ""Nu, tagad vai nekad."" Tas nav ārprāts, tas ir kā mazs adrenalīna piliens, tikai bez lieka stresa. Patiesībā es sapratu, ka šī ir mana sava veida ķekavas loterija, kurā galvenais nav uzvarēt, bet gan izbaudīt procesu un neaizrauties.

Reiz mēnesī es atļāvos sev ""kārtīgu vakaru"" — ieliku piecdesmit eiro, nopirku kafiju, ieslēdzu savu mīļāko mūziku. Un tas bija īpaši tāpēc, ka es nebiju atkarīgs. Es noteicu sev stingrus limitus, un zini ko? Tas strādāja. Mana attieksme kļuva mierīga, gandrīz filozofiska. Es sapratu, ka tiešsaistes spēles ir tāds pats izklaides veids kā kino vai koncerts. Tu maksā par iespēju just līdzi, par cerību, par mirkli, kurā vari iztēloties sevi citā situācijā. Varbūt kāds teiks, ka tā ir bēgšana no realitātes, bet es to redzu kā pašrefleksijas instrumentu.

Visvairāk man palika atmiņā viens vakars, kad biju pārguris pēc liela projekta nodošanas. Sēdēju dīvānā, domāju par rēķiniem, par nākotni, par bērniem. Un tad es iedomājos: ""Varbūt mazliet izklaižu?"" Ieliku desmit eiro, nospiedu pogu, un ekrāns sāka griezties. Simboli apstājās. Es sākumā nesapratu, kas noticis, jo uz ekrāna parādījās skaitlis ar vairākām nullēm, nekā es biju pieredzējis. Tie bija četri simti divdesmit eiro. Tas nav džekpots, bet man tā bija liela nauda, īpaši pēc smagas nedēļas. Es sapratu, ka manos apstākļos šī ir laimesta summa, kas spēj mainīt nedēļas plānus. Es neiztērēju to uzreiz. Noliku to atsevišķā kontā un nākamajā dienā nopirku dāvanu savai mātei, kurai sen gribēju pateikties.

No tā vakara es sapratu vienu lietu. Atšķirība starp zaudējumu un uzvaru bieži ir tikai mūsu pašu uztverē. Ja es tajā vakarā būtu zaudējis tos desmit eiro, nekas būtisks nebūtu mainījies. Bet tā vakara dāvana radīja man un mammai pāris skaistus mirkļus, par kuriem mēs runājam vēl šodien. Spēle man iemācīja pakļauties nejaušībai, pieņemt, ka ne vienmēr kaut kas ir jākontrolē. Dažreiz ir vērts atslābināties un paskatīties, kurp dzīve griežas, it kā tu grieztu slotu un nezinātu, kurš simbols parādīsies.

Es vairs nespēlēju katru nedēļu. Bet dažreiz, kad jūtu, ka man vajag mazu pārtraukumu, es atceros šo pieredzi un to sajūtu, ko sniedz ķekavas loterija. Tā nav par mantkārību, tā ir par bērna prieku, kas slēpjas katrā no mums, par azartu, kas nav vērsts uz postošām sekām. Man patīk, ka esmu iemācījies būt draugs ar šo izklaidi, nevis tās vergs. Kopš tā laika es sev saku: ""Vienmēr zini, kad pateikt pietiek."" Un šajā ziņā loterija man ir lieliska skolotāja, jo tā parāda tavu īsto raksturu — vai nu tu prati apturēties, vai arī ļaujies upes straumei.

Es domāju, ka ikviens var izbaudīt šo spēli pozitīvi, ja vien viņš nenosaka sev par mērķi noteikti kļūt bagātam. Manā gadījumā tā kļuva par veidu, kā meditēt. Jā, lai tas neizklausās smieklīgi, bet es domāju, ka atkārtotas griešanas un gaidīšanas mirklis nomierina, jo tas liek koncentrēties tikai uz vienu detaļu. Tādā veidā tu aizmirsti par problēmām, un, kad pagrieziens beidzas, tu vienmēr atgriezies realitātē — ar tukšu kabatu vai ar kādu summu, bet vienmēr ar stāstu. Man kauns atzīties, bet tie stāsti man ir spēka avots. Viens draugs man reiz teica, ka es pārāk viegli uztveru dzīvi. Bet man šķiet, ka tieši tā ir pareizi.

Tā es atklāju sev jaunu nodarbi, kas nav ne kaitīga, ne veltīga. Tā ir kā mazs ceļojums, kas sākas ar vienu klikšķi. Laikam jau tāpēc es varu teikt, ka manā dzīvē šī ķekavas loterija ir ieņēmusi savu īpašo vietu — tā iemācīja man būt elastīgam.