Nekad neesmu bijis cilvēks, kurš tic veiksmei. Mana dzīve vienmēr ir bijusi algoritmu, grafiku un plānošanas pilna. Kā projektu vadītājs esmu pieradis kontrolēt katru soli, katru izejamās naudas vienību un katru termiņu. Pat nedēļas nogales jūtūbas man ir saplānotas līdz sīkumiem. Tāpēc tas, kas notika trešdienas rītā, bija pilnīgs paradokss.
Viss sākās ar aizkavētu vilcienu. Parasta situācija Rīgā, vai ne? Es sēdēju uz perona, ar siltu kafiju vienā rokā un telefonu otrā. Visi manējie jau bija darbā, visi ziņojumi izlasīti, pat laikapstākļi Rītam un Jūrmalai bija izpētīti. Tad es pamanīju, ka manā telefonā jau mēnesi stāv viena aplikācija, kuru biju uzlicis eksperimenta pēc. Ne jau tāpēc, ka gribēju spēlēt. Drīzāk tāpēc, ka kolēģis kādā ballītē teica, ka ""tur var izklaidēties par pieciem eiro"".
Tā nu es, garlaikots cilvēks ar tehniku draudzīgu prātu, atvēru šo aplikāciju. Pirmais iespaids? Krāsaini banāli. Un tomēr, kaut kā kājas iekšējais perfekcionists teica: ""Nu paskatīsimies, kas tur notiek. Tikai pusstundu. Bez liekām emocijām.""
Es ieliku piecus eiro savā kontā, jo tā bija mana vienošanās. Nekādu bīdīšu, nekādu azartspēļu atkarības — tikai tīrs algoritmisks jaunums. Uzsaucu sev garīgi: ""Tev nav 18 gadu, tev ir vesels prāts, tev nav kredītu."" Vienkārši mierīgs cilvēks, kurš vēlas noskaidrot, vai tā ir mūsdienu izklaide vai slazds.
Un tad notika jautrākais. Jo, spēlējot kādu vienkāršu slotu ar augļiem, es sāku just, kā mana pēcpuse pieceļas no sola. Vispirms uzvarēju divus eiro. Tad zaudēju vienu. Tad atkal uzvarēju trijus. Tas nebija džekpots, tā nebija dzīves pārvērtēšana, bet, manuprāt, kaut kas daudz vērtīgāks — tā bija pozitīva endorfīnu plūsma, kurai es, darba mašīna, nebiju ļāvis notikties ilgu laiku. Vēl jo vairāk — tas notika autobusa pieturā, blakus bērniem ar krekliem ""Rīgas skola"".
Sākumā es patiesi smējos par sevi. Bet pamēģiniet! Tas notiek tad, kad tu beidz savu kontroli un ļauj sev būt cilvēkam. Man pietika 20 minūšu, lai saprastu, ka viss mērķis nav nopelnīt, bet justies dzīvam. Tā es atklāju vietni vavada (https://britishpantomimeacademy.com) — un tā tiešām izrādījās veiksmīga pastaiga pa nezināmo. Ne jau tajā dienā, kad uzvarēju veselus simts eiro, bet gan tad, kad es sapratu, ka zaudējot var rasties smiekli. Joks, vai ne? Visu mūžu es baidījos zaudēt, bet te, zaudēdams piecus eiro, es ieguvu labu garastāvokli uz visu dienu.
Es nezinu, kā tas viss izklausās citiem, bet man tas bija tāds mini piedzīvojums darba dienas vidū. Pēc pusdienām es sēdēju birojā un klusībā smaidīju, kad manis neviens neredzēja. Pat direktors jautāja, vai es neesot sportojis no rīta. Un es teicu: ""Jā, skrējiens ar šķēršļiem."" Viņš pasmējās, un es sapratu — ir labi, ja tavā dzīvē ir vietas pārsteigumiem.
Godīgi sakot, es negribētu, lai kāds to pārvērš par ieradumu. Es neesmu tas cilvēks, kas tērē algas un cer uz brīnumu. Bet mēs visi dzīvojam stresā, mēs visi esam noguruši, un dažreiz pietiek tikai maza, smieklīga poga, lai tevi izvestu no ikdienas. Mana tā diena bija piesardzīga iepazīšanās ar laimes spēli, atgādinājums, ka ar 5 eiro var nopirkt kaut ko ne tikai materiālu. Var nopirkt smieklu, azartu un atziņu, ka dzīve nav tikai diagrammas.
Vakar es atkārtoju to pašu no mājām, kad bērni aizmiga. Nav ne vainas, nav jau kāds džekpots, bet ir patīkami. Es ieliku atkal mazu summu, paspēlēju desmit minūtes, pēc tam iedzēru tēju un devos gulēt. Nezinu, kā jums, bet man tā ir laba medikācija pret pelēko rītu. Jūs droši vien domājat, ka tas ir stulbi — galu galā jau vienmēr var aiziet pastaigā pa Mežaparku. Bet, redziet, mežaparks man vienmēr liek domāt par darbu, jo man ir birojs pa ceļam. Turpretī pokera galds vai spēļu automāts ar mūziku izrauj no realitātes uz piecām minūtēm, un tas ir tas, ko mans pārgurušais prāts prasa.
Tāpēc mans ieteikums visiem skepticistiem — neuztveriet šo kā naudas pelnīšanu. Neesiet lielveikala lauksaimnieki, kuri gaida, ka no 10 eiro kļūs par pasakainiem marķieriem. Uztveriet to kā mini pārtraukumu. Nospiediet pāris pogas, pakratiet galvu pēc zaudētā raunda un pasmaidiet. Ja jums sanāk laimēt kafiju — super. Ja nē — jūs vismaz kādu minūti neesat domājis par saviem termiņiem. Tas ir zelts.
Es joprojām atceros to dienu, kad vilciens kavējās un es pirmo reizi ieliku naudu radošam izmisumam. Ja man kāds toreiz būtu teicis, ka tas kļūs par manu mazo rīta kafijas ekvivalentu, es būtu pasmējies. Bet tagad es saku — dzīvē nav noteikumu. Galvenais atcerēties vienu: spēlējiet ar prātu un ar garastāvokli. Un tad pat neliels zaudējums kļūst par biļeti uz labsajūtu. Es to atklāju pavisam nejauši. Un es to nenoliegšu — man tas patīk.